Publikācijas presē

Kalniņš U. Meistari un mācekļi. Pa šauru taciņu kalnā.
(žurn. Latvija.Baltijas valsts., 1994.-aprīlis- 91.-94.lpp.)

Biķe I., Daugmanis V. Šis saldais vārds karatē.
(žurn. Klubs, 1996.-septembris- 32.-33.lpp.)

Mētra S. Karatē – par vīrišķīgu vīrieti, aizsargātu sievieti, miermīlīgu sabiedrību.
(žurn. Una, 1998.-jūnijs- 49.-52.lpp.)

Vaivars A. Izcilais japānis piešķir melnās jostas.
(laikraksts Jaunā Avīze, 1999.-18.-24.septembris- 25.lpp.)

 
 

Kalniņš U.  MEISTARI UN MĀCEKĻI. PA ŠAURU TACIŅU KALNĀ.
(žurn. Latvija. Baltijas valsts., 1994.-aprīlis- 91.-94.lpp.)

LTKF dibinātājs Jānis Reimandovs nodarbojies ar Šotokana stilu - ne tikai vienu no vecākajiem karatē stiliem, bet arī pirmo, kas izplatījies ārpus Japānas.

Interese par karatē J.Reimandovam radusies piecpadsmit gadu vecumā, kad, radinieka nostāstu par kādu japāņu zvejnieku, kurš pārvaldījis karatē, savaldzinātam, pašam rodas interese par šo mākslu. Jebkura literatūra tiek iegūta nelegāli, jo aizliegumu nodarboties ar karatē Latvijas valdība atceļ tikai 1990.gada 17.jūlijā. Pirms tam ar karatē drīkst nodarboties tikai Drošības komitejas un Iekšlietu ministrijas paspārnē esošie. Citiem entuziastiem nākas trenēties ‘’pagrīdē’’.

1993.gadā Edinburgā, mācoties pie meistariem Taidzi Kasē (Taji Kase, 9.dans) un Masao Kavasoe, Jānis Reimandovs iegūst 1.danu. Toreiz rodas iespēja arī sarunai ar skolotāju Masao Kavasoe; šīs sarunas rezultātā Kavasoe dod tiesības anglim Lī Smitam (Leigh Smith) eksaminēt J.Reimandova skolniekus un lūdz Latvijā izveidot Tradicionālā karatē federāciju.

Tradicionālajā karatē neviens nesit tikai sišanas pēc un nerāda savu mākslu, lai izrādītos; pirmajā vietā ir garīgums un filozofija, tikai pēc tam tehnika, ātrums, spēks. Savas iekšējās enerģijas pārvaldīšana un iedziļināšanās sevī paver neierobežotas pilnveidošanās iespējas. Apmācības sistēma metodiski sakārtota tā, lai varētu pilnveidot sevi pakāpeniski, un neviens posms nav ‘’pārlecams’’.

Tāpat kā viltus pravieši ir arī viltus skolotāji, kuri iemāca tikai tehniku un dala danus pa labi un pa kreisi, garīgo pusi aizmirstot. Katrs izvēlas tādu skolotāju, kādu pats vēlas. Un, ja galvenais mērķis - iemācīties kauties, tad tādu skolotāju arī sameklē. Žēl, bet lielākajai daļai neko vairāk arī navajag.

Ar atriebību konfliktu atrisināt nevar. Tas ir iznīcības ceļš. Arī karatē ir dzīvības un nāves skolas; ar fizisko tehniku cilvēku var sakropļot, pat nogalināt. Taču tad tas vairs nav karatē. Tieši otrādi - karatē vispirms ir garīgums un veselība.

Latviešu mentalitāte un austrumu filozofija, vai to var savienot? Kultūra kultūrai traucēt nevar. Tieši otrādi - var tikai paplašināties sapratne. Bet tas nenāk uzreiz - jāstrādā gadiem un nepieciešama milzu pacietība. Nav lielākas uzvaras, kā uzvarēt pašam sevi.
 

Biķe I., Daugmanis V.  ŠIS SALDAIS VĀRDS KARATĒ.
(žurn. Klubs, 1996. - septembris- 32.-33.lpp.)

Bu do – tulkojumā karavīra ceļš – ir tradicionālā karatē filozofiskais kodols. Karavīra spēju izkopšana nav domāta karam – tā domāta cilvēka atbrīvošanai no sasprindzinājuma un bailēm (vispirms bailēm no sevis), jo tikai tāds cilvēks spēj, piemēram, patiesi nodoties zelta zivtiņu kopšanai, papīra pūķu vai ziedu kompozīciju veidošanai. Karatists izvairās no sadursmes līdz pēdējai iespējai, taču, ja tādas vairs nav, viņa pienākums ir satriekt pretinieku, lai tas vairs nebūtu kaujasspējīgs. Karatists sevī apvieno lēnprātību un nežēlību, kas veido atbildības principu, neļaujot sev kļūt par izaicinošu kausli vai sava pārākuma apziņas apņemtu balamuti, un cieņu pret tradīciju, atšķirību noraidījumu, savaldību un izkoptu pienākuma apziņu.

Jānis Reimandovs, Latvijas Tradicionālā karatē federācijas prezidents: “Karatē jēga mūsu izpratnē vispirms ir cilvēka veselības mācība. Fiziskā pilnveidošana vienlaikus ar garīgo pilnveidošanu veido noteiktu, savstarpēji saistītu sistēmu, kas ļauj cilvēkam kļūt patiesi pilnvērtīgam, un te nu robežu nav. Ne vecums, ne sākotnējā fiziskā sagatavotība.”

Uldis Upmanis , 66 gadi, zilā josta: “Trenēties sāku, kad aizgāju pensijā. Sākumā nevarēju noskriet simts metrus, tagad man sagādā baudu vairāku kilometru garš skrējiens.”

Andris Rukmanis, 34 gadi brūnā josta: ”Bez fiziskās sagatavotības uzturēšanas treniņi palīdz noņemt stresu un vakarā atkal varu strādāt savu advokāta darbu.”

Latvijas tiešais aizbildnis ir vairākkārtējais Eiropas un pasaules čempions, 4. dans, Lī Smits no Mančesteras. Bet vadošais Starptautiskās karatē akadēmijas instruktors Masao Kavasoe (7.dans), kurš apciemo Rīgu pāris reizes gadā, uzskata, ka pie mums būtu jāatver Šotokana institūta austrum-eiropas filiāle.
 

Mētra S. KARATĒ – PAR VĪRIŠĶĪGU VĪRIETI, AIZSARGĀTU SIEVIETI, MIERMĪLĪGU SABIEDRĪBU.
(žurn. Una,
1998. - jūnijs- 49.-52. lpp.)

Austrumu cīņas māksla – karatē pašaizsardzības sistēma – māca kā iegūt harmoniju. Karatēki līdzinās apgarotiem cīnītājiem par ideālo sabiedrību bez vardarbības, kurā valda miers un mīlestība. Pieci pamatprincipi, kurus skolotājs iemāca skolniekam – rakstura stingrība, atklātība, sasprindzinājums (gatavība jebkurā brīdī doties cīņā), paškontrole un augstas ētikas normas.

Saruna ar Jāni Reimandovu – Latvijas Tradicionālā karatē federācijas prezidentu.

Sākumā mani vairāk interesēja, kā var sevi aizsargāt. Piemēram, tehnika pret nažiem. Lai darbotos pret ieroci, jāstrādā bez ieroča, ķermenim jābūt ļoti labi sagatavotam. Var pilnveidoties dažādos ceļos. Cilvēks atnāk uzlabot veselību, pašaizsardzības un arī sporta dēļ. Manā skatījumā karatē ir māksla un filozofija. Tā ir gara un ķermeņa vienotība, un to nevar atdalīt.

Ir divu veidu ceļi, lai sasniegtu kaut kādus rezultātus. Augstākā līmeņa sagatavotība veidojas, no garīgās attīstības virzoties uz fizisko. Ir cilvēki, kuriem nevajag tūkstoš reižu izpildīt vingrinājumu, lai ķermenis atcerētos. Viņi strādā ar smadzenēm. Zemāks līmenis, ja daudzreiz jāizpilda kustība, līdz muskuļu grupas un atmiņa tiek uztrenēta. Rezultāts nāk ar lielu fizisko atdevi.

Savā laikā izpratne par karatē būtību tika izkropļota, tā padomju laikā nebija vajadzīga. Bija tikai brutāls spēks. Bet tradicionālais karatē ir cīņas māksla. To nevajag jaukt ar sporta karatē, jo tā ir tiekšanās pēc uzvaras, sacensība, kur sasniedz rezultātus bez garīgā seguma un mākslas. Tā ir diena pret nakti. Ar Tradicionālo karatē oficiāli drīkst nodarboties tikai LTKF, jo esam uzņemti Starptautiskajā tradicionālā karatē asociācijā. Tas dod iespēju mums mācīties no pasaules vadošajiem karatēkiem. Mūsu skolotājs ir Masao Kavasoe (8.dans).

Tradicionālajam karatē nav nekā kopīga ar brutalitāti. Ja tā izpaužas, tad ir zaudēts garīgais saturs, un tālākie ceļi, lai pilnveidotos, ir slēgti. Agri vai vēlu tas karatēkam jāsaprot, viņš izdarīs kādu kļūdu un atsāks pilnveidošanos. Tā ir ļoti skaista tehnika, liels rezultējošais spēks, nepieciešamā iekšējā enerģētiskā koncentrēšanās.

Karatē ir pašaizsardzības sistēma, kurā visas katas sākas ar bloku vai aizsardzību. Svarīgs uzdevums ir iemācīties kontrolēt savu iekšējo enerģētisko struktūru un paškontroles nodarbībām. Karatē māca atbrīvoties, koncentrējoties uz enerģiju.

Cilvēkam ir jātic kaut kam augstākam, bez tā viņš ir puteklītis. Racionāli var teikt – kosmiskajam saprātam. Garīgās sistēmas atšķiras, jo arī cilvēki ir dažādi. Karatē ceļš virzās uz šīs augstākās varas izprašanu un pakļaušanos tai, lai karatēks saprastu, ka nav nekādas jēgas agresīvi lietot apgūto tehniku, bet nonāktu pie secinājuma, ka galamērķis ir miers. Karatēki nedomā tikai par sevi, bet arī par partneri, kuram palīdz pilnveidoties. Ja cilvēki saprastu šo vienotības iespēju, pakļaujoties augstākajam spēkam, tad skaisti dzīvotu katru minūti. Kā panākt, lai cilvēki izprot un dzīvo pēc budo likumiem? Vajag prast atdot. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem. Vienā spainī var ieliet tikai vienu spaini ūdens, bet, ja visu laiku izlejat un piepildāt, tad it kā attīrās ceļi, pa kuriem notiek enerģijas apmaiņa. Tāpat ir ar zināšanām.

Kā radās karatē – tukšā roka.

Karatē priekšgājējs ir pašaizsardzības sistēma okinava-te, kura pārņemta no ķīniešu kuan-fa jeb kempo dūru cīņas. Tās rašanās saistīta ar indiešu budistu mūku Daruma Taiši, kurš atceļoja uz Ķīnas klosteri Šaolincu, lai mācītu mūkiem budisma principus. Ievērojot stingrību un disciplīnu, viņš mācīja, ka ķermenis un gars nav atdalāmi, ka ar fiziski vāju ķermeni nevar dzīvot kā askēts, bet askēze – vingrināšanās pašdisciplīnā, atsacīšanās no pasaulīgiem labumiem - pietuvina gara dzīvei. Pēc gadiem šie mūki iemanto labu cīnītāju slavu Ķīnā.

Kā viens no Ķīnas kultūras aizguvumiem dūru cīņā jeb kuan-fa nonāca Japānā Okinavā Šo dinastijas valdīšanas laikā. Apvienojoties ar vietējām cīņām, izveidojās okinava-te. Šīs dinastijas valdnieks Haši, lai saglabātu mieru, konfiscēja un aizliedza lietot ieročus. Tas bija laiks, kad attīstījās okinava-te, uz kura bāzes radās karatē.

Karatē pieņēma arī vairāku vietējo cīņu elementus. 1869.g. Okinavā Šuri salā dzimušais Gičini Funakoši sistematizēja karatē cīņas tehniku. Viņš bija pirmais karatists Japānā, kuram 1917.g. oficiāli uzticēja karatē pasniegšanu. Šī cīņas māksla Japānā ieguva milzīgu popularitāti, tādēļ 1948.g. nodibināja Japānas Karatē Asociāciju, kura darbojās trijos virzienos – pašaizsardzība, fizkultūra, sports.
 

Vaivars A. IZCILAIS JAPĀNIS PIEŠĶIR MELNĀS JOSTAS.
(laikraksts Jaunā Avīze, 1999.-18.-24.septembris- 25.lpp.)

Katru gadu Latvijā ierodas viens no labākajiem karatistiem pasaulē Masao Kavasoe. Latvijā viņš ierodas, lai pieņemtu melno jostu eksāmenus. Visā pasaulē ir tikai četri Tradicionālā karatē meistari, un viņš ir viens no tiem.

Masao Kavasoe sācis nodarboties ar karatē jau 14 gadu vecumā un turpina to darīt arī tagad. Pieņemdams eksāmenus un pasniegdams nodarbības, M.Kavasoe apmeklē dažādas pasaules valstis kopā ar savu palīgu no Lielbritānijas Lī Smitu, kurš jau 25 gadus ir cītīgs Kavasoe skolnieks. Abi šie izcilie karatisti ir pabijuši visās Eiropas valstīs – viņu dzīve ir viens liels ceļojums, tāpēc personīgā dzīve tiek atstāta otrā plānā. Austrumu cīņas veidi Latvijā un visā Eiropā kļūst aiz vien populārāki. M.Kavasoe to izskaidro ar to, ka Rietumos cilvēki austrumu cīņas vairāk uztver kā sporta veidu, zināmu konkurenci savā starpā, cīņu. Viņš nenoliedz arī dažādu filmu ietekmi uz cilvēka vēlmi mācīties austrumu cīņas. Pats M.Kavasoe tradicionālo karatē izprot kā filozofiju, nodarbošanos, sava spēka apzināšanu. Tieši šo dažādo uzskatu dēļ, tiek uzskatīts, ka rietumu cilvēki nekad nebūs labāki par austrumu karatistiem. Mācot savus skolniekus, viņš strādā ar vislielāko atdevi, izliekot sevi visu. Liela uzmanība, koncentrēšanās un paklausība ir katra skolnieka pienākums pret sensei (karatē skolotājs).