Karatē sākumposms

Napoleons rakstīja, ka novērojis, ka kaut kur tālajos austrumos ir neliela valstiņa, kuras iedzīvotājiem nav ieroči. Nav šaubu, ka viņs domājis Ryukyu salas – Okinavu. Okinava ir lielākā no Nansei Shoto (Ryukyu) salām ~ 550 km uz dienvidiem no Japānas, galvaspilsēta – Shuri). Šeit attīstījās cīņas māksla, kurā netika izmantoti ieroči, jo tos aizliedza likumi. Laika gaitā divas reizes tika izdoti rīkojumi par ieroču aizliegumu. Pirmo reizi apmēram 600 gadus atpakaļ, otro reizi aptuveni pēc 200 gadiem.

Pirms pirmā aizlieguma pasludināšanas, Ryukyu salas bija sadalītas trīs karojošās valstiņās: Chuzan, Nanzan, Kokuzan. Chuzan valdnieks Shō Hashi apvienoja tās un izdeva rīkojumu, kas aizliedza visiem Ryukyu salas iedzīvotājiem turēt jebkādus ieročus, pat vecu sarūsējušu zobenu. Viņš arī saaicināja ievērojamus valsts vīrus un mācītus cilvēkus no visām trīs valstiņām uz savu galvaspilsētu Šuri, kur nodibināja centralizētu valdību. Šī apvienotā valsts pastāvēja aptuveni 200 gadus. Tad pienāca 1609.gads, un valdniekam nācās izveidot un apbruņot armiju, lai aizstāvētos pret iebrucējiem no kaimiņsalām. Par jaunu apbruņotie Ryukyu salu karavīri cīnījās ar neaprakstāmu drosmi un izveicību, un, lai gan tie uzvarēja vairākās kaujās, Ryukyu salu iedzīvotājiem un viņu valdniekam nācās padoties iekarotājiem.

Pavēle par ieroču aizliegumu tika izdota otro reizi. Daudzi Ryukyu salu iedzīvotāji sāka apgūt un trenēties pašaizsardzības mākslā, izmantojot tikai savu ķermeni, rokas un kājas. Nav precīzi zināms, kā tas sākās, bet daudzus gadsimtus Okinavai bija tirdzniecības sakari ar Dienvidķīnas iedzīvotājiem no Fukien provinces. No šejienes Ryukyu salās tika pārņemts un ieviests ķīniešu cīņas veids Kempo, kas ir uzskatāms par mūsdienu karatē sākumu.

Sākotnēji tas bija pazīstams kā Okinawa-te, un sarunu valodā tika minēti divi cīņas mākslas nosaukumi: Okinawa–te un Kara-te (ar kara saprotot “ķīniešu”). G.Funakoši raksta, ka šajā laikā ar Okinawa-te saprata Okinaviešu cīņas mākslu, bet ar Kara-te saprata ķīniešu boksa paveidu. Ieroču aizlieguma laikā tika sūtīti inspektori, kuri pārbaudīja, vai aizliegums tiek ievērots, tādēļ karatē apguve un praktizēšana tika veikta slepeni. Šī slepenība tika ievērota līdz pat pagājušā gadsimta sākumam, kad šāds aizliegums vairs nepastāvēja, bet tas bija dziļi nostiprinājies cilvēku prātos.

Gičins Funakoši ir novērojis, ka Okinavas tautas dejas satur daudz kustību, kas tiek lietotas karatē, un G.Funakoši ir pārliecināts, ka tie, kas senatnē nodarbojās ar karatē, iekļāva šīs kustības dejās, lai maldinātu tā laika valdības pārstāvjus. Pavērojot Okinavas salu tautas dejas, ir pamanāms, ka tās ievērojami atšķiras no apkārtējo salu dejām. Okinavas salu dejotāji lieto savas rokas un kājas daudz enerģiskāk, un dejas uzsākšana un beigšana ir ļoti līdzīga karatē katas uzsākšanai un nobeigšanai. Gan deja, gan karatē nav iedomājamas bez pieklājības ievērošanas. Cīņas mākslas būtība ir izteikta vārdos: “Karatē sākas un beidzas ar pieklājību.” Okinavas iedzīvotāji daudzus gadsimtus uzskatīja, ka viņu zeme ir vieta, kur sevišķi stingri tiek ievērota pieklājība un etiķete. Šuri pils vārtus sauca par Pieklājības vārtiem (Shurei no Mon). Šie vārti tika iznīcināti otrā pasaules kara beigās, kaujā par Okinavu, bet tagad ir atjaunoti sākotnējā izskatā.

 

Gičins Funakoši

Gičins Funakoši dzimis 1868.gada 10.novembrī. Bērnībā viņam bija ļoti vāja veselība. Dzīvojot pie mātes vecākiem, viņš cieši sadraudzējās ar Jasutsune Azato (Yasutsune Azato) dēlu. J.Azato bija viens no Okinavas labākajiem karatē ekspertiem. J.Azato dzīvoja Azato ciemā starp Šuri (Shuri) un Naha (Naha). Viņš bija lielisks jātnieks un Kendo meistars. J.Azato bija G.Funakoši pirmais skolotājs. Tajā laikā karatē bija aizliegts, un ar to nodarbojās slepeni, tāpat arī bija aizliegts izpaust, ka nodarbojas ar šo cīņas mākslu. Visbiežāk to darīja pa naktīm.

Pēc divu gadu trenēšanās G.Funakoši no vārga un nevesela bērna kļuva par veselīgu un sportisku pusaudzi. Šajā periodā G.Funakoši vēl nebija domas par to, ka varētu visu savu dzīvi saistīt ar karatē un ka tas varētu kļūt par profesiju. Tā kā jau no bērnības G.Funakoši bija apguvis Ķīnas klasiķus, tika nolemts kļūt par skolotāju. Nokārtojis eksāmenus, G.Funakoši 21 gada vecumā pirmo reizi stājās klases priekšā kā skolotāja asistents. Pa dienu viņš mācīja skolā, bet pa naktīm devās pie skolotāja Azato. Nedēļām un mēnešiem katru nakti Azato mājas pagalmā G.Funakoši trenējās un slīpēja vienu un to pašu katu. Parasti, rītam austot, kad vairs nebija spēka fiziskām nodarbēm, skolotājs Azato stāstīja par karatē būtību. Reizēm šajās nodarbībās bija klāt arī J.Azato tuvs draugs Jasutsune Itotsu (Yasutsune Itotsu), un tad G.Funakoši mācīja divi skolotāji. Skolotāji Azato un Itotsu bija ļoti atšķirīgi. J.Azato bija garš, platiem pleciem, asu, caururbjošu skatienu – līdzīgs samurajam. J.Itotsu bija vidēja auguma, ļoti platu un apaļu krūšukurvi, līdzīgs alus muciņai, garām ūsām un izcēlās ar neparasti lielu fizisku spēku. J.Azato bieži atkārtoja: “Uzskati savas rokas un kājas par zobeniem!” Savukārt J.Itotsu pamācība bija: “Trenē savu ķermeni tā, lai tas varētu izturēt jebkādu sitienu, lai cik stiprs tas arī nebūtu.” Laiku pa laikam G.Funakoši bija iespēja mācīties arī pie skolotāja Sošu Matsumuras (Soshu Matsumura). Sākotnēji karatē mācīja cilvēki, kam bija cita pamatnodarbošanās. G.Funakoši bija vienīgais skolnieks skolotājām J.Azato un viens no nedaudziem - skolotājam J.Itotsu. Skolotāji mācīja karatē, jo viņi mīlēja šo mākslas veidu.

 Uzklikšķiniet, lai apskatītu lielāku tabulu!

 

Gičins FunakošiVar uzskatīt, ka Šotokan stila karatē vēsture sākās ar Gičina Funakoši ceļojumu uz Japānu (Kyoto) 1917.gadā, kad karatē pirmo reizi tika demonstrēts plašākai sabiedrībai. Lai gan demonstrācijai bija panākumi – sanākušie to vēroja ar lielu interesi, Japānā nebija vērojams karatē popularitātes pieaugums, nesākās tā attīstība. Japāņu attieksme bija nogaidoša, jo tie ar aizdomām skatījās uz Okinaviešu cīņas mākslas veidu. Šāda attieksme varētu pielikt punktu karatē izplatībai un attīstībai Japānā, ja vien 1921.gada 6.martā Japānas Kroņprincis (Imperators Hirohito) ceļā uz Eiropu nebūtu iegriezies Okinavā. Lai parādītu Princim Okinavas kultūras daudzveidību, Okinavas Izglītības Departaments palūdza G.Funakoši sniegt karatē demonstrējumus Šuri pils Lielajā zālē (Great Hall of Shuri Castle). Kroņprincim šie demonstrējumi ļoti iepatikās. Japānas Izglītības Ministrija oficiāli lūdza sniegt karatē paraugdemonstrējumus Tokijā. Lai to darītu, tika izraudzīts G.Funakoši.

Pēc demonstrēšanas, viņu lūdza uzkavēties Tokijā ilgāk, un Funakoši piekrita. Džudo dibinātājs Džigoro Kano (Jigoro Kano) lūdza sniegt demonstrējumus džudo mītnē (Kodokan). Demonstrācija tā iespaidoja Dž.Kano, ka viņš lūdza G.Funakoši palikt vēl ilgāk Tokijā un mācīt viņam karatē pamatus. G.Funakoši piekrita, un Kano iespaidojies no karatē, vēlāk iekļāva džudo katā karatē bāzes tehnikas elementus.

"Ķīniešu roka" vai "tukša roka" ?

Japāņu valoda ir ļoti grūta un sarežģīta valoda. Dažādiem hieroglifiem mēdz būt vienāda izruna un vienam hieroglifam var būt dažādas izrunas atkarībā no pielietojuma. Līdzīgi ir arī ar “kara-te”. Vienkāršāk ir ar “te” – tas nozīmē “roka”. Bet ir divi atšķirīgi hieroglifi, kas tiek izrunāti vienādi “kara”. Viens nozīmē “tukšs”, bet otrs ir ķīniešu hieroglifs, kas attiecas uz Tang dinastiju un ko tulko kā “ķīniešu”. Vai mūsu cīņas mākslas apzīmējums būtu jāraksta ar simboliem, kas apzīmē “tukša roka” vai ‘ķīniešu roka”? Līdz 1920.gadam, kad G.Funakoši pārcēlās uz Tokiju, parasti karatē apzīmēšanai lietoja simbolus, kas nozīmē “ķīniešu roka”. Okinavas salā tika lietots vārds kara-te, bet biežāk cīņas mākslu sauca vienkārši par “Te” vai “Bushi no te” (cīnītāja roka), un par cilvēkiem teica, ka tie nodarbojas ar te vai tiem ir bushi no te pieredze. Patiesībā divus cīņas veidus, kas tika praktizēti Okinavā pareizāk būtu bijis saukt par Shurite un Nawate atbilstoši diviem virzieniem, kas pastāvēja Okinavā.

Senākos laikos Okinavā pastāvēja divi virzieni - skolas: Nawate un Shurite. Tās bija saistītas ar divām ķīniešu boksa skolām: Wutang un Shorinji Kempo. Wutang skolas nosaukums radies no kalna nosaukuma Ķīnā, kur sākts praktizēt šo cīņas mākslu, bet Shorinji ir japāņu izruna Shaolin templim, kur Daruma (Zen Budisma dibinātājs) mitinājās kopā ar saviem mūkiem. Lai nostiprinātu mūku fizisko stāvokli, viņš lika tiem nodarboties ar cīņas veidu (Shorinji kempo). Sākotnēji šīs divas ķīniešu boksa skolas tika saistītas ar divām Okinavas skolām: Shōrin-ryū un Shōrei-ryū, bet informācija par to, kura Okinavas skola atbilda attiecīgai Ķīnas skolai, laika gaitā ir zaudēta. Ir zināms, ka Shōrei skolas tehnika bija piemērotāka liela auguma, fiziski stipriem cilvēkiem, bet Shōrin skolas tehnika – neliela auguma, fiziski ne tik spēcīgiem cilvēkiem. Abu šo skolu tehnikām bija priekšrocības un trūkumi. Piemēram, Shōrei mācīja efektīvākas pašaizsardzības formas, bet tai pietrūka Shōrin kustīguma. Mūsdienu karatē tehnika ir pārņēmusi abu šo skolu labākās īpašības.

Tomēr simboli, kas apzīmēja “ķīniešu roka” kļuva populārāki, un iespējams tā rezultātā, cilvēki sāka uzskatīt, ka karatē ir ķīniešu boksa paveids. G.Funakoši nebija pieņemama šāda neatbilstība, uzskatot, ka gadsimtiem ilgā karatē attīstības laikā tas ir pārveidojies un attīstījies Okinavā un tādēļ tam ir maz kas kopīgs ar ķīniešu boksu. Bez tam arī vārdam “tukšs” saistībā ar cīņas mākslu tika piešķirta dziļa filozofiska jēga. Pēc ierašanās Tokijā, G.Funakoši bija iespēja izteikt savu viedokli par šo tradicionālo karatē vārda rakstības veidu. Kad Keio universitātē izveidoja karatē izpētes grupu, G.Funakoši ieteica cīņas mākslu nosaukt par “Dai Nippon Kempo Karate-dō”, vienlaikus aizvietojot vārdā kara hieroglifu “ķīniešu” ar ‘tukšs”. Sākotnēji šim ierosinājumam bija vētraina pretestība gan Tokijā, gan Okinavā, bet pamazām šie simboli tika nomainīti, un patlaban tiek lietoti hieroglifi, kas nozīmē “tukša roka”.

 

Šotokan (Shōtō-kan)

Uzturoties Tokijā, G.Funakoši vadīja nodarbības dažādās zāles ko piedāvāja viņa daudzie draugi un atbalstītāji. 1923.gadā Tokiju pārsteidza zemestrīce (Lielā Kanto zemestrīce). Lielākā daļa ēkas pilsētā bija no koka, tādēļ ugunsgrēkos, ko izraisīja zemestrīce, galvaspilsēta tika pilnībā iznīcināta. Tas sarežģīja situāciju, bet G.Funakoši bija nabadzīgs un nevarēja atļauties izveidot savu zāli (Dojo). 1935.gadā karatē atbalstītāju komiteja savāca nepieciešamos līdzekļus karatē zāles ierīkošanai, un 1936.gada pavasarī G.Funakoši ar lepnumu vēra jaunā Dojo durvis. Tā bija pirmā zāle, kas bija uzbūvēta karatē vajadzībām (Zoshigaya, Toshima Ward). Virs durvīm bija uzraksts: “Shōtō–kan”. Šādu nosaukumu bija izvēlējusies komiteja. G.Funakoši nebija nojautis, ka viņa draugi nosaukumam izvēlēsies viņa pseidonīmu, ar kuru viņš jaunībā parakstīja savu sacerēto Ķīniešu dzeju.

Jaunās zāles nosaukums “Šoto-kan” veidojās no vārdiem “Šoto” un “kan”. Vārds “Šoto” japāņu valodā nozīmē “viļņojošās priedes”. Šo vārdu G.Funakoši jaunībā bija izvēlējies sev kā literāru pseidonīmu.

G.Funakoši dzimto pilsētu ieskauj kalni, uz kuriem aug priedes. Netālu atrodas arī Tarao kalns. Vārds Tarao nozīmē “tīģera aste”, un nosaukums ir atbilstošs, jo kalns ir garš un šaurs, un biezi apaudzis ar priedēm. Skatoties no attāluma, tas atgādina tīģera asti. Kad G.Funakoši bija laiks, viņš mēdza pastaigāties gar Tarao kalnu. Ja pūta vējš, varēja dzirdēt priežu šalkoņu. Pēc smagām karatē nodarbībām G.Funakoši pastaigājās klusumā, klausoties tikai priežu šalkoņā, un tā atguva dvēseles mieru. Tā kā šalcošās priedes bija G.Funakoši dzīves sastāvdaļa jau no agras bērnības, viņš nolēma, ka tas vārētu būt labs vārds, ar ko parakstīt savu dzeju. Gadu gaitā šis vārds kļuva pazīstamāks nekā tas, ko viņam dzimstot bija devuši viņa vecāki. Savukārt vārds “kan” nozīmē “zāle”.

Laikā, kad tika atklāts Šoto-kan, G.Funakoši jau bija 68 gadus vecs. Viens no pirmajiem darbiem, uzsākot nodarbības jaunajā Dojo, bija uzvedības normu un mācību grafika izveide. Pēc tam G.Funakoši izveidoja un formalizēja prasības gradācijai (dan un kyu). Patlaban vārds Šoto-kan, kas sākotnēji apzīmēja zāli, kurā G.Funakoši vadīja savas nodarbības, ir kļuvis par apzīmējumu karatē virzienam vai skolai, ko izveidoja G.Funakoši.

 

Jostu un gradācijas tradīcijas

Karatē pārņēma gan dan gradāciju, gan melnās jostas lietošanas sistēmu no džudo laikā, kad Gičins Funakoši pirmo reizi demonstrēja (un vēlāk arī mācīja) karatē cīņas mākslu Japānā (Kodokan, 1922.gads). Arī citi cīņas mākslu veidi – kendo, aikido u.c. - pārņēma dan gradācijas un melnas jostas lietošanas sistēmu no džudo.

Ir dzirdēti daudzi stāsti un leģendas par jostu, it sevišķi melnās jostas, rašanos. Tomēr par pārsteigumu daudziem, kas nodarbojas ar cīņas mākslām, melnās jostas vēsture ir ļoti īsa.

Visbiežāk dzirdētais stāsts par melnās jostas izcelsmi ir: iesācēji sāk ar baltu jostu, tad daudzus gadus trenējoties, tā paliek brūna, tad melna. Neskatoties uz jauko metaforu, šajā stāstā nav ne drusciņas patiesības. Krāsainas jostas nekad nav bijušas seno cīņas mākslu tradīciju sastāvdaļa.

Patiesībā melna josta, kas raksturoja kāda spējas (gradāciju), pirmo reizi tika pielietota tikai nedaudz vairāk kā simts gadus atpakaļ. To darīja Dr.Džigoro Kano (Jigoro Kano) – izglītības darbinieks un sporta entuziasts, džudo pamatlicējs, kas mācīja džudo savā skolā Kodokan Judo (dibināta 1882.gadā – Tokijā). Pirms tam visas cīņas mākslu skolas izmantoja atšķirīgas gradācijas sistēmas, kas nebija saistītas ar jostu izmantošanu.

Grādi tika piešķirti un apliecināti ar speciālu sertifikātu vai ar roku rakstītu vēstuļu (apliecinājumu) palīdzību. Tās parasti rakstīja skolotāji vai skolas (stila) dibinātāji. Augstākie grādi līdz ar apliecinājumu saņēma arī densho – manuskripta rulli ar skolotāja vai skolas dibinātāja slepenām vai mazāk slepenām instrukcijām. Daži densho saturēja detalizētus tehnikas aprakstus un grafiskus attēlus, citi saturēja atsevišķus aprakstošus vārdus, kas palīdzēja atcerēties kādu īpaši sarežģītu tehniku. Šādi dokumenti paši par sevi bija pilnīgi bez kādas jēgas cilvēkiem, kas nebija pazīstami ar konkrēto valodu un apzīmējumu sistēmu, ko lietoja šī cīņas mākslas skola.

Jostas kā gradācijas simbolus (džudista spēju apliecinājumu) nelietoja līdz pat 1887.gadam. Tikai pēc tam tās sāka izmantot džudo gradācijas sistēmā. Gradācijai izmantoja dažādu krāsu jostas. Japānā visi dan grādi lietoja melnas, bet kyu grādi baltas jostas, izņemot atsevišķas skolas, kas vecāko kyu apzīmēšanai lietoja brūnas jostas. Citu krāsu (sarkanas, dzeltenas, oranžas, zilas, zaļas) jostas, ko džudo lieto vidējie kyu grādi, radās vēlāk Eiropā, un 1950. gadu sākumā ieviesās arī Amerikā. Krāsaino jostu izcelsme un it sevišķi atsevišķu krāsu nozīme nav dokumentēta un joprojām ir tīta noslēpumā. Visticamāk šī informācija vēsturei ir zaudēta.

Pēc skolotāja, džudo vēstures pētnieka, Dr.Kano (Kano) domām, nevar būt robeža kāda sasniegumiem vai uzlabojumiem cīņas mākslas apguvē – tas ir nebeidzams process. Ja kāds sasniedz augstāku līmeni kā 10.dan, krāsas, grādi kļūst mazsvarīgi, un notiek atgriešanās pie baltās krāsas (jostas), tā noslēdzot pilnu apli cīņas mākslas apguvē. Lai izvairītos no pārpratumiem, džudo (Kodokan) tika nolemts, ka persona, kura noslēgusi šādu pilnu apli, valkā baltu jostu, kas ir apmēram divas reizes platāka par iesācēja balto jostu. Patlaban vienīgais, kas sasniedzis 12.dan līmeni džudo un ieguvis Shihan titulu, ir Dr.Kano.

Dr.Dāvids Matsumoto (David Matsumoto), kas ir autors grāmatai “An Introduction to Kodokan History and Philosophy”, pamato baltas jostas pielietojumu un raksta par diviem iemesliem: krāsas simboliskā nozīme un tērpa (jostas) praktiskā izgatavošana.

“Baltai krāsai Japānas kultūrā gadsimtiem ilgi ir bijusi simboliska nozīme,” raksta Dr.Matsumoto. “Kopš seniem laikiem Japānas iedzīvotāji uzskatīja, ka balta krāsa atspoguļo tīrību un svētumu.” Saskaņā ar Dr.Matsumoto: “.... balta josta ir piemērotāka iesācēja tikumības un nevainības atspoguļošanai.” Baltas krāsas lietošana ir pamatota arī ar materiāla izvēli, kas tika lietots džudo (karatē) tērpa un jostas izgatavošanai. Tā bija dabiski iepelēka vai iedzeltena kokvilna, kas pēc lietošanas un daudzkārtējas mazgāšanas kļuva balta.

Neapstiprināts pieņēmums ir vienīgais, kas izskaidro iespējamo melnas jostas ieviešanu džudo un vēlāk arī citos cīņas mākslas veidos. Dr.Kano bija izglītības darbinieks un liels sporta entuziasts. Tajā laikā augstskolās, peldēšanas sacensībās, lai atšķirtos no iesācējiem, pieredzējušākie dalībnieki apsēja ap vidukli melnu lentu. Ir pamats domāt, ka Dr.Kano ideju par gradāciju un melnas jostas pielietojumu ir aizguvis, apmeklējot šos sporta pasākumus, un vēlāk ieviesis savā Kodokan.

Mūsdienās dažādu cīņas mākslu pārstāvji sacensībās, lai atšķirtu pretiniekus, tradicionāli lieto baltu un sarkanu krāsu, apsienot jostas (piem., karatē, džudo uc.) vai piesienot aizsargiem un bruņām (piem., kendo) lentas. Izskaidrojums, tam, kādēļ sacensībās (kumite) pretinieki apsien baltu un sarkanu jostu, ir atrodams Japānas vēsturē. Kā raksta Meiks Skoss (Meik Skoss), ievērojams cīņas mākslu vēsturnieks un neskaitāmu Japānas cīņu mākslām veltītu rakstu autors, šis dalījums sarkanājā un baltajā pamatots ar konkrētu vēsturisku notikumu Japānas vēsturē - “Genpei karu” - konfliktu starp divām nometnēm (konkurējošiem klaniem): Genji un Heike. Karalaukā Genji lietoja baltus karogus, lai identificētu savus karotājus, bet Heike – sarkanus.


Karatē virzieni

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Japānā no Okinavas ieviesās arī citu ryū (skolu vai stilu) karatē. Skolotājs Čojuns Mijagi (Chojun Miyagi) ieviesa Gōjū-ryū, un skolotājs Kenva Mabuni (Kenwa Mabuni) ieviesa Shito-ryū stila karatē. Kopā ar G.Funakoši izveidoto Shōtōkan stila karatē Japānā jau bija trīs karatē pamatvirzieni, no kuriem vēlāk attīstījās daudzi citi. Piemēram, 1935.gadā viens no G.Funakoši talantīgākajiem skolniekiem Hironiši Otsuka (Hironishi Ohtsuka) atstāja savu skolotāju un izveidoja pats savu – Wadō-ryū karatē stilu. G.Funakoši vienmēr uzskatījis, ka karatē pastāv tikai trīs pamatvirzieni: Shōtōkan, Gōjū-ryū un Shito-ryū. Tomēr mūsdienās daudzi karatē pētnieki pie karatē pamatvirzieniem pieskaita arī jau minēto Wadō-ryū stila karatē. Daudzie citi karatē virzieni tiek uzskatīti par šo četru pamata skolu apvienojumu un attīstības rezultātu vai karatē un citu cīņas mākslu apvienojumu.

 

Šotokan organizācijas

Par pirmo Šotokan karatē organizāciju varētu tikt uzskatīta 1935.gadā izveidotā komiteja, kas nodarbojās ar pasaulē pirmās karatē zāles (Dojo) izveidi. Tomēr šī domubiedru grupa netika reģistrēta un līdz ar to nav uzskatāma par oficiālu organizāciju (daļa no tā laika komitejas dalībniekiem izveidoja savu organizāciju Shotokai, kas oficiāli tika reģistrēta 1951.gadā).

1944.gadā G.Funakoši skolnieki, universitāšu klubi un privātie klubi no visas Japānas izveidoja pirmo oficiālo karatē organizāciju - Japānas Karatē Asociāciju (Nihon Karate Kyokai) JKA.

Tās sastāvā ietilpa vairāku universitāšu karatē klubi. Starp tām Keijo (Keio), Vaseda (Waseda), Hosei (Hosei) un Takušoku (Takushoku). Šo četru universitāšu karatē klubi pārstāvēja labāko Japānas augstskolu karatē. Tajā pat laikā pastāvēja būtiskas atšķirības starp šīm augstskolām, kas vēlāk noveda pie iekšējām pretrunām JKA. Pirmās trīs (Keijo, Vaseda, Hosei) bija senas, respektablas, elitāras augstskolas, kas stingri ievēroja tradīcijas. Mūsdienu izpratnē tās varētu uzskatīt par konservatīvām mācību iestādēm. Atšķirīga bija Takušoku universitāte, ko parasti sauc par Takudai (Takudai). Tā tika izveidota pirms 2. pasaules kara, un tajā bija paredzēts apmācīt administratorus un vadītājus darbam ārzemēs. Audzēkņu stiprās puses bija ekonomika, importa-eksporta jautājumi un starptautiskā likumdošana. Mācību procesā tika izmantota progresīva metodika. Uzņemot studentus, netika vērtēta viņu piederība kādai sabiedrības daļai. Šo atšķirību rezultātā pamazām kļuva jūtamas nesaskaņas un savstarpēja neizpratne, ko radīja piederība dažādiem sociāliem slāņiem starp Takudai un pārējo trīs augstskolu klubu pārstāvjiem. Domstarpības bija gan par karatē filosofiju, gan par treniņu metodiku. Notika neizbēgamais un JKA sadalījās – to atstāja Hosei, Keijo un Vasedas universitāšu klubi. Keijo pārstāvis Isao Obata (Isao Obata) 1949.gadā izveidoja Japānas Universitāšu Karatē Līgu.

Pēc JKA sadalīšanās 1949.gadā vadošā loma šajā organizācijā bija Takudai pārstāvjiem. JKA sāka veidot karatē atbilstoši šīs augstskolas aktīvajai dzīves pozīcijai un nolēma sākt izplatīt karatē ārpus Japānas. Tika nolemts, ka labākais veids kā popularizēt karatē – cīņas mākslu - ir pielīdzināt to sporta veidam.

Lai gan daudzus gadsimtus ilgajā attīstības gaitā karatē vienmēr ir bijusi cīņas māksla, tomēr dažādu iemeslu dēļ pagājušā gadsimta pirmajā pusē sākās procesi, kas noveda pie karatē – sporta veida rašanās. Jau kopš šī brīža, ir pastāvējusi pretruna starp karatē – cīņas mākslas principiem un karatē – sporta veida filosofiju. Šo pretrunu rezultātā ir veidojušās un dalījušās organizācijas, attīstījušies atšķirīgi karatē virzieni. Arī mūsdienās pastāv šīs pretrunas, un bieži vien pat vienas organizācijas ietvaros nav viennozīmīga skaidrība par to, kā savienot šos jēdzienus “cīņas māksla” un “sports”. Reālā situācija ir tāda, ka joprojām pastāv karatē organizācijas, kas kopj senās karatē tradīcijas, stigri vadās pēc G.Funakoši principiem un norobežojas no jebkādām aktivitātēm, ko varētu iztulkot kā nodarbošanos ar sportu (piemēram Šotokai (Shotokai)), tajā pat laikā pastāv daudzas profesionālā sporta karatē organizācijas (piemēram PKA, WAKO, WKA), kas atrodas pretējā “polā” – to izpratnē, karatē ir tikai sports, bet no senās cīņas mākslas – karatē ir paņemta tikai viena sastāvdaļa – tehnika, kas tiek pielietota komerciālos nolūkos (pelnot naudu turnīros, kinoindustrijā utt.). Protams, to nav iespējams savienot ar karatē – cīņas mākslas pamatprincipiem un filozofiju. Bez šiem galējiem variantiem pastāv kompromiss – daudzas un dažādas organizācijas (lielākās ir ITKF, WKF), kas vairāk vai mazāk veiksmīgi atradušas savu vietu “pa vidu”. Tas ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem karatē: “Kā saglabāt karatē kā cīņas mākslu, tajā pat laikā palielinot karatē izplatību un nezaudējot popularitāti (skolnieku skaitu), salīdzinot ar citiem, atraktīviem sporta veidiem?”

JKA veidoja sacensību noteikumus, un 1956.gada augustā tie bija pabeigti. Tika apmācīti tiesneši, un 1957.gada jūnijā notika 1.Japānas karatē čempionāts. Vienlaicīgi JKA veidoja instruktoru apmācības programmu. Vienu gadu ilgā, intensīvā apmācības kursā topošajiem instruktoriem (uzņemti tika labākie no tiem, kam bija 2.dans) mācīja psiholoģiju fiziku, anatomiju, biznesa vadību, vēsturi, filozofiju, daudzus citus priekšmetus un arī karatē tehniku. Beidzot mācības (ar 3.danu un disertāciju), instruktoriem bija 1 gadu ilga prakse. Pēc šī grūtā mācību cikla bija sagatavoti aptuveni desmit augsti kvalificēti karatē instruktori, kas bija gatavi doties pasaulē izplatīt un mācīt karatē – cīņas mākslu. Pirmā valsts ārpus Japānas, uz kuru devās JKA instruktori bija ASV, un 1961.gadā skolotājs Hidetaka Nišijama (Hidetaka Nishiyama) nodibināja Amerikas Karatē Federāciju AAKF (All America Karate Federation), kuras nosaukums ir Amerikas Amatieru Karatē Federācija. Pēc tam JKA nostiprināja savas pozīcijas arī Eiropā, un JKA Eiropā pārstāvēja tādi pazīstami karatē skolotāji kā Taji Kasē (Taiji Kase) Francijā, Hideki Oči (Hideki Ochi) Vācijā, Hiroši Širai (Hiroshi Shirai) Itālijā, Keinosuke Enoeda (Keinosuke Enoeda) Lielbritānijā. JKA ir bijusi liela loma mūsdienu karatē izveidē un tā izplatīšanā visā pasaulē. 1950.gads tiek uzskatīts par pagrieziena punktu karatē attīstībā. JKA ar zinātniskām metodēm pētīja karatē tehniku, veidoja modernu mācību metodiku, kas atšķiras no tās, ko izmantoja G.Funakoši. Tāpat arī JKA izveidoja visu pasauli aptverošu karatē organizāciju, kuras ietvaros joprojām tiek ievēroti vienoti standarti.

Tajā pat laikā vienmēr ir pastāvējušas no JKA neatkarīgas karatē organizācijas un klubi, kur mācās pēc gadsimtiem ilgi pierastās metodikas. Kā lielāko un nozīmīgāko šī virziena organizāciju jāmin Šotokai (Shotokai), kas tika dibināta 1951.gadā un kuru izveidoja Šigeru Egami (Shigeru Egami) un Genšins Hironiši (Genshin Hironishi) no Čuo (Chuo) universitātes kopīgi ar Hiroši Noguči (Hiroshi Noguchi) no Vasedas. Jau pirms JKA pārstāvjiem (1955.gadā), viens no Vasedas instruktoriem Tsutomu Ošima (Tsutomu Oshima) ieradās ASV un izveidoja organizāciju, kuras nosaukums ir Shotokan Karate of America (SKA). Pēc tam arī citās valstīs izveidojās organizācijas ar dažādiem nosaukumiem, kas pārstāv Šotokai virziena ideoloģiju.

Pēc Otrā pasaules kara veidojās dažādas sporta organizācijas, kas apvienoja viena virziena klubus, tāpat paralēli veidojās sporta organizācijas, kas apvienoja dažādu virzienu karatē klubus.

1970.gadā Tokijā notika Pirmais pasaules karatē turnīrs, kurā piedalījās komandas no 33 valstīm. Šī turnīra laikā tika izveidota koordinējoša sporta organizācija World Union of Karate-do Organizations (WUKO). WUKO sākotnējā funkcija bija ik pēc 2 gadiem organizēt pasaules turnīrus un šajā nolūkā apvienot dažādās karatē sporta organizācijas visā pasaulē. Organizācijas galvenais mērķis bija (un ir joprojām) panākt karatē sporta veida iekļaušanu Olimpisko spēļu programmā. WUKO organizētajos pasākumos (1.WUKO turnīrā 1970.g. un 2.WUKO turnīrā 1972.g.) piedalījās arī iepriekš izveidotā AAKF, ko vadīja H.Nišijama. Tomēr šo divu organizāciju (WUKO un AAKF) vadības nesaskaņu dēļ, un nespējot vienoties par organizatoriskiem jautājumiem, AAKF nepiedalījās WUKO organizētajā 3. turnīrā 1975.gadā, bet H.Nišijama (AAKF) noorganizēja alternatīvu pasaules turnīru, kurā piedalījās komandas, kas pārstāvēja JKA no dažādām valstīm. Šajā laikā (1975) Hidetaka Nišijama izveidoja Starptautisko Amatieru Karatē Federāciju (International Amateur Karate Federation - IAKF). Starptautiskās organizācijas IAKF dalībnieki bija JKA organizācijas.

Līdz ar IAKF izveidi, pastāvēja divas starptautiskas pasaules mēroga amatieru sporta (karatē) organizācijas, kas pretendēja uz karatē vadošās organizācijas statusu pasaulē un Starptautiskās Olimpiskās Komitejas atzīšanu. Laika gaitā abas organizācijas ir pārveidojušās un tām ir mainījušies nosaukumi. No 1985.gada Starptautiskā Amatieru Karatē Federācija (IAKF) tiek saukta par Starptautisko Tradicionālā Karatē Federāciju (ITKF), bet no 1993.gada Karatē Organizāciju Pasaules Apvienība (WUKO) tiek saukta par Pasaules Karatē Federāciju (WKF).

No abu organizāciju dibināšanas, līdz pat šim brīdim, norisinās cīņa par Starptautiskās Olimpiskās Komitejas (SOK) atzīšanu. Periodiski SOK ir atzinusi gan vienu, gan otru organizāciju. Patlaban SOK priekšroku ir devusi WKF, bet ITKF vadītājs H.Nišijama pieliek lielas pūles, lai SOK lēmumu mainītu. Tomēr šī situācija ITKF nav viennozīmīga. Atšķirībā no WKF, kas salīdzinoši ar ITKF ir vairāk uz sportu orientēta organizācija un par savu galveno mērķi ir pasludinājusi karatē kā sporta veida iekļaušanu Olimpisko Spēļu programmā, ITKF vadībai nav vienota un konsekventa viedokļa par karatē kā sporta veidu vai cīņas mākslu. Līdz ar to pašreizējais SOK lēmums tiek uzņemts ar dalītām jūtām.

Uzklikšķiniet, lai apskatītu lielāku tabulu!
 

Shēmā parādītas dažas svarīgākās no daudzajām karatē organizācijām pasaulē. No augšpuses redzamas saites, kas raksturo karatē stilu (skolu) attīstību un radniecību. No apakšpuses parādītas galvenās karatē amatieru un profesionālā sporta organizācijas.

No augšpuses: Šotokan stila izveidotājs G.Funakoši.

Tālāk uz leju: divi Šotokan pamatvirzieni, divas organizācijas Šotokai un JKA ar saistītām vai radniecīgām organizācijām, kas veidojušās atdaloties.

Labajā pusē parādīta Latvijas Tardicionālā Karatē Federācija (LTKF), kas, domājot par skolu vai stilu, ko tā pārstāv (no augšas), saistīta ar Lielbritānijas Tradicionāla Karatē Federāciju (UKTKF; skolotāji Masao Kavasoe un Lī Smits), kas savukārt pārstāv Japānas Karatē Asociācijas (JKA) stilu. Organizatoriski (no apakšas) LTKF saistīta ar Eiropas Tradicionālā Karatē Federāciju (ETKF), kas atzinusi LTKF par vadošo Tradicionālā Karatē organizāciju Latvijā, un nākošajā līmenī ar Starptautisko Tradicionālā Karatē Federāciju (ITKF).

Pašā apakšā parādītas profesionālā sporta organizācijas, bet atšķirībā no iepriekšējām, kas visas pārstāv Šotokan stilu, profesionālās karatē sporta organizācijas apvieno dažādu stilu un skolu profesionālus sportistus (tajā skaitā arī Šotokan).